Tadžiku valoda

Tadžiku valoda
Tadžiku valoda (, تاجیکی, tojikí ) ir Vidusāzijā lietots persiešu valodas variants. Tā ir indoeiropiešu saimes valoda, valsts valoda Tadžikistānā, oficiāla reģionāla valoda Afganistānā, plaši sadzīvē lietota Uzbekistānā.

Politisko un dabisko robežu rezultātā no persiešu valodas, kādu to runā Irānā un Afganistānā (dari), tadžiku valoda ir attīstījusies par atsevišķu valodu. Standartizētā valodas forma ir bāzēta uz ziemeļrietumu tadžiku Samarkandas dialektu, ko papildus ietekmējušas kaimiņu tjurku un krievu valodas. Tadžiku valoda, sakarā ar tās dabisko nošķirtību Vidusāzijas kalnos, ir arī saglabājusi virkni arhaisku elementu vārdu krājumā, kādus vairs nelieto citur persiešu valodā un citos tās dialektos.

Tadžikistānas tadžiki lieto modificētu kirilicas alfabētu, tadžiki Afganistānā raksta persiešu alfabētā. Pēc neatkarības iegūšanas Tadžikistānā vairākkārt ir izraisījušās diskusijas (un turpinās) par pāreju vai nu uz persiešu vai latīņu alfabētu, bet pagaidām saglabājas status quo.

Zeme (teritorija)
  • Tadžikistāna
    Tadžikistānas Republika (Ҷумҳурии Тоҷикистон) ir vidēji attīstīta valsts Vidusāzijā bez pieejas pie jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Uzbekistānu, ziemeļos ar Kirgizstānu, austrumos ar Ķīnu, bet dienvidos ar Afganistānu. Tadžikistānai ir 430 km robeža ar Ķīnu, 870 km ar Kirgizstānu, 1161 km ar Uzbekistānu, 1331 km ar Afganistānu. Kalni aizņem 93% valsts teritorijas un vairāk nekā puse valsts atrodas vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tadžikistānā ir vairāk nekā 1300 ezeri un tai ir Centrālāzijas lielākās ūdens rezerves. Nabadzīgākā no bijušajām PSRS republikām, daļēji tāpēc, ka tur no 1992. līdz 1997. gadam norisinājās pilsoņu karš.

    Tadžiki veido 79% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākās minoritātes ir uzbeki (15%), krievi (1%), kirgīzi (1%) u.c.
  • Uzbekistāna
    Uzbekistāna, oficiāli Uzbekistānas Republika (uz), ir valsts Vidusāzijā. Tā robežojas ar Kazahstānu rietumos un ziemeļos, Kirgizstānu un Tadžikistānu austrumos, Afganistānu un Turkmenistānu dienvidos.

    Tagadējās Kazahstānas dienvidu daļā 1428. — 1468. gadā pastāvēja Uzbeku haniste, ko pēc tās hana Abulhaira (uz) nāves pakļāva Kazahu haniste. Viņa mazdēls hans Muhameds Šeibani (uz) kļuva par Timura pēcteča Samarkandas sultāna Ahmedmirzas karavadoni, bet no 1501. līdz 1510. gadam atkaroja Timura pēctečiem visu tagadējās Uzbekistānas teritoriju. Viņa pēcteči nodibināja Buhāras un Hivas hanistes, kas pastāvīgi karoja viena ar otru. Sakarā ar jūras ceļu atklāšanu tirdzniecība pa Zīda ceļu samazinājās un Vidusāzijas pilsētu nozīme samazinājās. 1709. gadā no Buhāras hanistes atdalījās Kokandas haniste, 1785. gada Buhāras hanisti pārdēvēja par Buhāras emirātu. 19. gadsimta vidū Uzbekistāna bija sadalīta starp Buhāras emirātu, Kokandas hanisti un Hivas hanisti.