Alžīrija (People’s Democratic Republic of Algeria)
Alžīrijas karogs |
Viduslaikos Alžīrijā valdīja dažādas arābu un berberu dinastijas. 1517. gadā Alžīrijas teritoriju iekaroja Osmaņu impērija un tā bija osmaņu pārvaldībā līdz 1830. gadam, kad tā nokļuva Francijas pārvaldībā. 1962. gada 3. jūlijā Alžīrija kļuva par neatkarīgu valsti.
Alžīrija ir prezidentāla republika, kas sastāv no 48 provincēm. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Alžīra. Alžīrija ir Āfrikas Savienības, Arābu valstu līgas, OPEC un ANO dalībvalsts, tā ir arī viena no Arābu Magriba savienības dibinātājvalstīm.
Alžīrijas ekonomika lielākoties balstās uz dabasgāzes eksportu uz Eiropu. Pēc OPEC datiem Alžīrijai pieder septiņpadsmitās lielākās naftas rezerves pasaulē un otrās lielākās Āfrikā, kā arī devītās lielākās dabasgāzes rezerves pasaulē. Alžīrijai ir otrā lielākā armija Ziemeļāfrikā ar lielāko militāro budžetu Āfrikā.
Alžīrija bija berberu jeb imazigēnu apdzīvota vieta jau pirms 10 000 gadiem pirms mūsu ēras. Pēc 1000. gada pirms mūsu ēras kartāgieši piekrastē sāka veidot savas apmetnes jeb kolonijas. Pūniešu karu laikā berberi izmantoja izdevību iegūt neatkarību no Kartāgas un sāka veidoties berberu karaļvalstis, no kurām pazīstamākā bija Numīdija. Taču no 146. gada p. m. ē. tās iekaroja Romas impērija. Kad Romas impērija sabruka, reģionā izveidojās vairākas neatkarīgas berberu valstis, bet Vidusjūras piekrastes reģionā — Vandaļu karaļvalsts, kas pastāvēja līdz 534. gadam, kad to sakāva Bizantijas imperatora Justiniāna I ģenerālis Belisārs. Bizantija saglabāja nestabilu varu reģionā līdz arābu iebrukumam astotajā gadsimtā.
Viduslaikos berberi pieņēma islāmu. Šis periods raksturīgs arī ar to, ka sāka veidoties dažādas berberu dinastijas, kas sāka valdīt gan mūsdienu Alžīrijas teritorijā, gan apkārtējos reģionos. Pēc viduslaiku vēsturnieku domām, berberi bija sadalījušies divos atzaros, no to ciltstēva Maziga. Divi atzari, Botri un Barnès, bija sadalījušies vairākās ciltīs, un katru reģionu (Mahrebu) apdzīvoja vairākas no tām. Tikai Almohadu dinastijas dinastijas laikā Magriba bija spējīga apvienoties.
1517. gadā teritoriju iekaroja Osmaņu impērija un izveidoja valstī administrāciju, likumdošanu un sekmēja reģiona attīstību. Osmaņu izveidotais Alžīras elajets lielā mērā noteica mūsdienu Alžīrijas teritorijas robežas.
1830. gadā Alžīriju iekaroja Francija. Franču okupācija bija ļoti vardarbīga un tās rezultātā Alžīrijas iedzīvotāju skaits no 1830. līdz 1872. gadam samazinājās par apmēram trešdaļu. Francija integrēja Alžīriju savā politiskajā sistēmā. Alžīrijā no Dienvideiropas valstīm iebrauca un apmetās uz dzīvi ievērojams skaits eiropiešu, kas kopā ar jau no rekonkistas laikiem šeit dzīvojošajiem sefardu ebrejiem kļuva par Alžīrijas valdošo slāni. 1959. gadā viņi bija 10,4 % no Alžīrijas iedzīvotājiem.
1954. gadā tika nodibināta Alžīrijas Nacionālā atbrīvošanās fronte, kas uzsāka bruņotu cīņu par neatkarību. 1962. gada 18. martā starp Franciju un Alžīriju tika noslēgta Eviānas vienošanās, kas atzina Alžīrijas neatkarību.
Nacionālās atbrīvošanās frontes dibinātājs Ahmeds Bens Bella kļuva par premjerministru un gadu vēlāk — par prezidentu. 1965. gada 15. jūnijā pulkvedis Hoari Boumediene veica valsts apvērsumu un demokrātija tika aizstāta ar militāro diktatūru. Pēc desmit gadu valdīšanas Boumediene paziņoja, ka jārīko vēlēšanas. 1976. gadā referendumā tika apstiprināta jauna konstitūcija. Tā kā vēlēšanās ļāva piedalīties tikai Nacionālās atbrīvošanās frontes locekļiem, Boumediene tika ievēlēts par prezidentu.