Dakara (Dakar)
 |
Pilsētu dibinājuši portugāļi 16. gadsimtā un tā vairākkārt mainījusi saimniekus, līdz 1677. gadā nonāca Francijas pārvaldē. Sākotnēji attīstījusies kā tirdzniecības centrs ar ievērojamu vergu tirdzniecības īpatsvaru. 1794. gadā Francijā formāli tika atcelta verdzība, bet Dakarā vergu tirdzniecība faktiski turpinājās līdz 1848. gadam. 19. gadsimta otrajā pusē sākās pilsētas strauja attīstība, tika izbūvēts dzelzceļs uz Senluī ziemeļos. 1902. gadā Dakara kļuva par Franču Rietumāfrikas galvaspilsētu. 2. pasaules kara laikā Dakara bija Višī Francijas kontrolē. No 1959. līdz 1960. gadam Dakara bija Mali Federācijas galvaspilsēta, bet pēc tam — neatkarīgās Senegālas galvaspilsēta.
Dakara ir ievērojams Rietumāfrikas finanšu dentrs, šeit atrodas arī vairāku starptautisku organizāciju ofisi.
Ģeogrāfiskā karte - Dakara (Dakar)
Ģeogrāfiskā karte
Zeme (teritorija) - Senegāla
 |
 |
| Senegālas karogs | |
Līdz 20. gadsimta vidum Senegālas teritorija ir Francijas koloniālās impērijas sastāvā. 1959. gada janvārī Senegāla un Franču Sudāna izveido Mali federāciju, kas 1960. gada 20. jūnijā saņem neatkarību no Francijas. Jau 20. augustā federācija sabrūk, izveidojoties neatkarīgai Senegālai un Mali. Par Senegālas prezidentu ievēl Leopoldu Sengoru, kurš ir arī starptautiski pazīstams dzejnieks. Sākotnēji valstī pastāv parlamentāra sistēma, un Sengors sadarbojas ar premjerministru un aizsardzības ministru Mamadu Diā. Sengors atbalsta sadarbību ar PSRS, taču nav tik radikāls sociālists kā Diā. Starp abiem politiķiem sākas konflikti par valsts ekonomiskās attīstības politiku. 1962. gada decembrī Diā sarīko neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu, un tiek arestēts un notiesāts uz mūža ieslodzījumu (atbrīvots 1974). Valsts pieņem jaunu konstitūciju, kas izveido prezidentālu republiku. 1963. gada decembrī Sengoru, kā vienīgo kandidātu, ar 832 919 balsīm no 941 273 atkal ievēl par prezidentu. No 1965. līdz 1975. gadam Sengora Senegālas Progresīvā savienība ir vienīgā valstī atļautā partija. Lai arī valstī demokrātija ir krietni ierobežota, Sengora režīms ir salīdzinoši maigs. Viņš ir viens no Āfrikāņu sociālisma un negritūdes ideologiem. 1967. gada martā pret Sengoru veic neveiksmīgu atentāta mēģinājumu. 1968. gada februārī viņu atkal pārvēl prezidenta amatā. 1970. gadā Sengors atjauno premjerministra amatu, uzticot to sev lojālajam Andu Diafam. 1974. gadā valstī atļauj veidot vēl divas partijas, un 1975. gada 9. jūlija likums nosaka, ka valstī var pastāvēt trīs partijas, katrai no kurām jāpārstāv cita ideoloģija (marksisms-ļeņinisms, sociāldemokrātija un liberālisms). Papildus Sangora Senegālas Sociālistiskajai partijai izveido marksistu Āfrikāņu Neatkarības partiju un liberālu Senegālas Demokrātisko partiju, par kuras vadītāju kļūst Abdulaje Vade.
Valūta / Valoda
| ISO | Valoda |
|---|---|
| FR | Franču valoda (French language) |
| WO | Volofu valoda (Wolof language) |