Ģeogrāfiskā karte - Tadžikistāna (Republic of Tajikistan)

Tadžikistānas Republika (Ҷумҳурии Тоҷикистон) ir vidēji attīstīta valsts Vidusāzijā bez pieejas pie jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Uzbekistānu, ziemeļos ar Kirgizstānu, austrumos ar Ķīnu, bet dienvidos ar Afganistānu. Tadžikistānai ir 430 km robeža ar Ķīnu, 870 km ar Kirgizstānu, 1161 km ar Uzbekistānu, 1331 km ar Afganistānu. Kalni aizņem 93% valsts teritorijas un vairāk nekā puse valsts atrodas vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tadžikistānā ir vairāk nekā 1300 ezeri un tai ir Centrālāzijas lielākās ūdens rezerves. Nabadzīgākā no bijušajām PSRS republikām, daļēji tāpēc, ka tur no 1992. līdz 1997. gadam norisinājās pilsoņu karš.

Tadžiki veido 79% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākās minoritātes ir uzbeki (15%), krievi (1%), kirgīzi (1%) u.c.

1924. gadā PSRS valdība, lai novērstu Centrālāzijas tjurku tautu un musulmaņu vienotību, sāka veidot jaunas nacionālās republikas, sadalot savstarpēji radniecīgos kazahus, kirgīzus, uzbekus un turkmēņus. Tadžiki, kas vienīgie bija irāņu tauta, sākotnēji saņēma autonomu republiku Uzbekijas PSR sastāvā. Tadžiku Buhāra un Samarkanda palika Uzbekijā, taču 1929. gadā izveidojoties Tadžikijas PSR, tā saņēma Hudžandas pilsētu. Uzbekijā palikušos tadžikus spieda asimilēties un kļūt par uzbekiem. Jaunizveidotajā republikā sāka veidoties tadžiku nācija. Pēc kolektivizācijas sākšanās Tadžikijā paplašināja kanālu sistēmu, un attīstīja kokvilnas audzēšanu.

Kopš 550. gada p.m.ē. Tadžikistāna pilnīgi vai daļēji ietilpa dažādu valstu sastāvā. Tās senākā vēsture ir cieši saistīta ar Irānas un Afganistānas vēsturi. Senākie iedzīvotāji saki un sarmati runājuši skitu valodās un vēl pirms 1000. gada p.m.ē. izceļoja uz Senās Persijas un Senās Indijas teritorijām. Mūsdienu tadžiku vēsturnieki raksta, ka indoāriešu valodās runājošie zemes pirmiedzīvotāji savu zemi dēvējuši par "āriešu valsti" (Aryānam vaedža), Ahemenīdu impērijas laikā par Aryānam Xšaθram.