Libāna (Lebanon)
![]() |
![]() |
Lai arī pēc neatkarības iegūšanas Libānā regulāri uzliesmoja nemieri, līdz reliģisko un etnisko nesaskaņu izraisītajam Libānas pilsoņu karam (1975—1990), valstī bija relatīvs miers un labklājība, ko sekmēja tūrisms, zemkopība un attīstītā banku sistēma. To uzskatīja par arābu valstu banku galvaspilsētu un tā bija plaši pazīstama kā "Tuvo Austrumu Šveice" saistībā ar tās finansiālo ietekmi. Libāna piesaistīja lielu skaitu tūristu, un tās galvaspilsēta Beirūta tika bieži dēvēta par "Tuvo Austrumu Parīzi".
Pēc pilsoņu kara beigām valstī tika veikti plaši pasākumi, lai atdzīvinātu ekonomiku un atjaunotu sagrauto nacionālo infrastruktūru. Līdz 2006. gadam visā valstī tika sasniegti vērā ņemami panākumi, gandrīz tika pabeigta Beirūtas rekonstrukcija un liels skaits tūristu atkal plūda uz Libānas atpūtas centriem. Taču, 2006. gadā uzliesmojušais Izraēlas-Libānas konflikts izraisīja milzīgus militāros zaudējumus, kā arī plašus zaudējumus civilajai infrastruktūrai un masveida iedzīvotāju pārvietošanos no 12. jūlija līdz 14. augustam, kad iestājās pamiers. Sākot ar 2006. gada septembri Libānas valdība ir uzsākusi izmaksāt iedzīvotājiem kompensācijas, lai atjaunotu Izraēlas armijas uzbrukumos sagrautos īpašumus Beirūtā, Tirē un ciemos Libānas dienvidos.
Konstitūcijas 11. paragrāfs nosaka, ka Libānas valsts valoda ir arābu valoda, bet franču valodai likumā ir noteikts īpašs statuss. Lielākā daļa iedzīvotāju lieto Libānas arābu valodu. Modernā standarta arābu valoda tiek lietota plašsaziņas līdzekļos. Gandrīz 40% libāņu ir frančvalodīgi, bet vēl 15% franču valodu māk daļēji. 70% skolu franču valoda tiek lietota kā otrā mācību valoda. 20% iedzīvotāju franču valodu lieto ikdienā.