Burkinafaso (Burkina Faso)
 |
 |
| Burkinafaso karogs | |
Burkinafaso ir pusprezidentāla republika, kas sastāv no trīspadsmit reģioniem un četrdesmit piecām provincēm. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Vagadugu. Burkinafaso ekonomika ir vāji attīstīta. Tā ir viena no visnabadzīgākajām valstīm pasaulē. Valstī ir liela ekonomiskā emigrācija uz apkārtējām valstīm. Burkinafaso ir Āfrikas Savienības, Frankofonijas un ANO dalībvalsts.
Līdz 19. gadsimta beigām mūsdienu Burkinafaso teritorijā pastāvēja mosu karaļvalstis. Mosi mūsdienu Burkinafaso teritorijā apmetās 11. gadsimtā ienākot no Centrālās Āfrikas vai Austrumāfrikas. Viņi bija labi karotāji un aizstāvēja savu kultūru pret musulmaņiem. 1896. gadā Francija pieteica savas tiesības uz teritoriju un 1904. gadā iekļāva to Franču Rietumāfrikā. 1919. gadā Franču Rietumāfrikas sastāvā tika izveidota Franču Augšvolta. 1956. gada 23. jūlijā tika pieņemts likums, kas franču kolonijām deva lielākas pašnoteikšanās tiesības. 1959. gada 11. decembrī Augšvolta kļuva par autonomu republiku Franču sadraudzībā. 1960. gada 5. augustā Augšvolta ieguva pilnīgu neatkarību no Francijas.
Valsts pirmais prezidents bija Moriss Jameogo (Maurice Yameogo), kurš drīz pēc nākšanas pie varas ieviesa vienpartijas sistēmu. 1966. gadā pēc studentu, arodbiedrību un valsts ierēdņu streikiem, armija veica valsts apvērsumu.
Pulkvežleitinanta Abukara Sangule Lamizanas (Aboukar Sangoule Lamizana) vadībā, armija pie varas bija četrus gadus. 1970. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas noteica četru gadu ilgu pārejas periodu uz demokrātiju. Jauna konstitūcija tika pieņemta 1977. gadā, un Lamizana atkal tika ievēlēts par prezidentu 1978. gadā.
1980. gada 25. novembrī pulkvedis Saje Zerbo (Saye Zerbo) gāza Lamizanu, un nodibināja Militāro Komiteju Nacionālā Progresa Atjaunošanai. Zerbo tika gāzts divus gadus vēlāk, kad majora Žanbaptista Uedraogo vadībā tika izveidota Nacionālā Glābšanas Padome. Pie varas esošās padomes dalībnieku vidū veidojās konflikts. No vienas puses bija mērenie spēki, no otras radikāļi kapteiņa Tomā Sankaras vadībā. Sankara tika iecelts par premjerministru 1983. gada janvārī, taču nesaskaņas turpinājās, un Sankara tika atcelts no amata un arestēts. Kapteinis Blēzs Kompaore 1983. gada 4. augustā veica valsts apvērsumu ar mērķi atbrīvot Sankaru.
Pēc šī apvērsuma Sankara kļuva par Nacionālās Revolucionārās Padomes prezidentu. Padomes biedri bija marksisti, kuri "mobilizēja masas" un izveidoja Revolūcijas aizsardzības komitejas. 1984. gada 4. augustā valsts nosaukums tika mainīts uz Burkinafaso — burtiski tulkojot, "zeme, kurā dzīvo godājami cilvēki". Sankara ar savu harizmu centās panākt straujāku valsts attīstību, taču taupības režīms nebija populārs, un revolūcijas mērķu īstenošanā parādījās aizvien vairāk problēmu.
1987. gada 15. oktobrī Sankaru nogalināja, un pie varas nāca kapteinis Blēzs Kompaore, kurš kopā ar majoru Žanbaptistu Boukarī Lengani (Jean-Baptiste Boukary Lengani) izveidoja Tautas fronti, kura pasludināja, ka cīnīsies par revolūcijas mērķu īstenošanu un izlabos Sankaras pārspīlējumus. 1989. gada jūnijā tika legalizētas dažas opozīcijas organizācijas, kas izraisīja marksistu neapmierinātību. 1989. gada septembrī Kompaore apsūdzēja Lengani un vairākus citus savus biedrus apvērsuma plānošanā un tajā pašā dienā tie tika sodīti ar nāvi.
1990. gadā Tautas fronte sasauca savu pirmo kongresu un uzsāka darbu pie jaunas konstitūcijas izstrādāšanas, kas tik pieņemta 1991. gadā. 1992. gadā Kompaore tika ievēlēts par prezidentu vēlēšanās, kuras opozīcijas partijas boikotēja. 1995. gadā notika pirmās vairākpartiju reģionālās vēlēšanas kopš neatkarības iegūšanas, Kompaores vadītā Tautas fronte ieguva 1100 no 1700 vēlētājiem amatiem. 1997. gada parlamenta vēlēšanās Kompaores vadītā partija ieguva 101 no 111 vietām.
Kampaore tika gāzts no amata tautas protestos 2014. gada oktobrī. 2015. gada septembrī prezidenta gvardes pārstāvji ģenerāļa Djenderes vadībā veica valsts apvērsuma mēģinājumu.
