Afrikandu valoda
Afrikandu valoda (afrikaans), saukta arī par afrikaneru valodu, afrikānsu, būru valodu (no nl — 'zemnieks'), Kāpas holandiešu valodu, ir rietumģermāņu valoda, viena no Dienvidāfrikas Republikas valsts valodām. Afrikandu valodā runā vairāk nekā 6 000 000 cilvēku Dienvidāfrikā, Namībijā, ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Zimbabvē, Botsvanā, Vācijā, Lesoto, Svatini un citās valstīs. Tā ir dzimtā valoda 76% Dienvidāfrikas «krāsaino» un 61% baltādaino iedzīvotāju (galvenokārt afrikaneriem).
Afrikandu valoda cēlusies pamatā no holandiešu (nīderlandiešu) valodas sintēzē ar franču, angļu, vācu, arī malajiešu un āfrikāņu valodām. Afrikandu valodai ir vienkāršota gramatiskā uzbūve. Afrikandu valodā lietvārdiem nav dzimšu, nav locījumu. Darbības vārdiem nav konjugāciju. Darbības izteiksmei tiek lietoti tikai trīs laiki: viens tagadnē, viens pagātnē un viens nākotnē.
Afrikandu valoda sāka veidoties 17. gadsimtā, kad Nīderlandes Austrumindijas kompānija sāka kolonizēt teritoriju Āfrikas galējos dienvidos pie Labās Cerības raga (holandiešu Kaap van Goede Hoop), kuru nosauca par Kāpas koloniju (Kaapkolonie). Kāpas kolonijā ieradās kolonisti ne vien no Holandes, bet arī no tās kaimiņzemēm, tādēļ radās jauns holandiešu valodas dialekts. Pirmie laikraksti afrikandu valodā tika izdoti Lielās būru pārceļošanas laikā 19. gadsimta pirmajā pusē. No 1925. gada afrikandu valoda kļuva par Dienvidāfrikas Savienības un bijušās Vācu Dienvidrietumu Āfrikas (tagadējās Namībijas) valsts valodu (nomainot nīderlandiešu valodu) līdzās angļu valodai.
Afrikandu valoda cēlusies pamatā no holandiešu (nīderlandiešu) valodas sintēzē ar franču, angļu, vācu, arī malajiešu un āfrikāņu valodām. Afrikandu valodai ir vienkāršota gramatiskā uzbūve. Afrikandu valodā lietvārdiem nav dzimšu, nav locījumu. Darbības vārdiem nav konjugāciju. Darbības izteiksmei tiek lietoti tikai trīs laiki: viens tagadnē, viens pagātnē un viens nākotnē.
Afrikandu valoda sāka veidoties 17. gadsimtā, kad Nīderlandes Austrumindijas kompānija sāka kolonizēt teritoriju Āfrikas galējos dienvidos pie Labās Cerības raga (holandiešu Kaap van Goede Hoop), kuru nosauca par Kāpas koloniju (Kaapkolonie). Kāpas kolonijā ieradās kolonisti ne vien no Holandes, bet arī no tās kaimiņzemēm, tādēļ radās jauns holandiešu valodas dialekts. Pirmie laikraksti afrikandu valodā tika izdoti Lielās būru pārceļošanas laikā 19. gadsimta pirmajā pusē. No 1925. gada afrikandu valoda kļuva par Dienvidāfrikas Savienības un bijušās Vācu Dienvidrietumu Āfrikas (tagadējās Namībijas) valsts valodu (nomainot nīderlandiešu valodu) līdzās angļu valodai.
Zeme (teritorija)
-
Dienvidāfrika
Aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem Dienvidāfrikas iedzīvotājiem ir melnādainie. Liela daļa no tiem ir zulu, kosu, basoto un cvanu tautu pārstāvji. Gandrīz visi atlikušie iedzīvotāji ir eiropieši vai aziāti. Dienvidāfrikā ir vienpadsmit oficiālās valodas: afrikandu un angļu valoda, kā arī isindebele, isiķhosa, isizulu, sisvati, ziemeļsoto, secvana, šiconga un čivenda. No reliģijām visizplatītākā ir kristietība, bet valstī dzīvo arī daudz hinduistu un musulmaņu. -
Namībija
Namībiju senos laikos apdzīvoja bušmeņi, damari un namakva, un ap 14. gadsimtu tajā imigrēja arī bantu valodās runājošie iedzīvotāji. 1884. gadā teritorija kļuva par Vācijas Impērijas protektorātu un palika par vācu koloniju līdz Pirmā pasaules kara beigām. 1920. gadā Tautu Savienība nodeva valsti kā mandātu (Dienvidrietumu Āfrika) Dienvidāfrikai, kura tajā ieviesa savus likumus un, sākot no 1948. gada, tās aparteīda politiku.