- Latvijas karogs

Latvijas karogs ir karmīnsarkans ar horizontālu baltu svītru vidusdaļā. Tas radīts 19. gadsimtā, pamatojoties uz seno letu jeb letgaļu karoga aprakstu Atskaņu hronikā, tādējādi tas uzskatāms par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem valsts karogiem pasaulē.

PSRS okupācijas laikā Latvijas karogs bija aizliegts, taču tas tika izmantots kā protesta zīme pret valsts neatkarības zaudēšanu. Karogs tika plaši lietots Atmodas laikā un no jauna kļuva par valsts karogu 1990. gada 27. februārī.

latgaļu 13. gadsimta karogu Karogs radīts, iedvesmojoties no Atskaņu hronikā pieminētā Cēsu zemes (Autines) karoga. Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1279. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu ("To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir patiess"). Letgaļiem piešķirtie karogi pirmo reizi pieminēti 1209. gadā līgumā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi viņam dotajā lēņu grāmatā.

Daugavpilī 1917. gada 17. maijā 19. gadsimta vidū Tērbatas universitātes profesors Jēkabs Jūsmiņš, pētot Atskaņu hroniku, uzgāja šo atsauci un to sāka lietot Tērbatas latviešu studenti. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā Rīgā 1873. gadā Tērbatas universitātes latviešu studentiem tika uzticēti goda kārtībnieku pienākumi un kā amata atšķirības zīmes viņi nēsāja sarkanbaltas krūts lentas. Arī pirmais latviešu dziesmu svētku karogs bija šūdināts sarkanbaltos krāsu toņos, kas uzskatāms par pirmo Latvijas valsts karoga prototipu.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada martā tika izveidota Vidze­mes pagaidu zemes padome, par Krievijas Pagaidu valdības komisāru Vidzemes guberņā kļuva Rī­gas pilsētas galva Andrejs Krastkalns, vēlāk Andrejs Priedkalns, par komisāra vietnieku Kārlis Ulmanis. Aprīļa beigās Tērbatā izveidoja Kurzemes pagaidu zemes padomi, par Vācijas okupētās Kurzemes guberņas komisāru tika ievēlēts Jānis Čakste. Latgales latviešu kongress Rēzeknē 1917. gada maijā izveidoja savu Latgales Ze­mes padomi ar Franci Trasunu priekš­galā, kas pauda vēlēšanos atdalīt Lat­gali no Vitebskas guberņas un apvienot ar pārējo latviešu apdzīvoto teritoriju, tomēr Krievijas Pa­gaidu valdība neakceptēja Latvijas novadu apvienošanos vienā autonomā vienībā. Politisko procesu ietekmē tika aktualizēts jautājums par Latvijas karoga izskatu. Pie karoga meta izstrādāšanas strādāja vairākas mākslinieku grupas. Populārākie bija mākslas vēsturnieka Oļģerta Grosvalda ar krāsu attiecību 1:1:1 un mākslinieku Anša Cīruļa un Voldemāra Tones ar krāsu attiecību 2:1:2 piedāvātie karoga varianti. 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valde pieņēma lēmumu kā paraugus karogu izgatavošanai visiem ieteikt Cīruļa un Tones zīmēto karogu metus. Neviens no šiem variantiem nebija tumšsarkanā krāsā, un arī J. Lapiņa un O. Grosvalda karogi pilnībā neatbilda vēlāk pieņemtajam Latvijas karogam.

Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi parādījās sarīkojumos un demonstrācijās. Laikraksta "Līdums" slejās šo domu apmaiņu ierosināja Dr. Oskara Voita publikācija "Latviešu nacionālās krāsas". Kā pirmie un gandrīz vai vienīgie nopietnākie polemizētāji tā laika presē bija rakstnieks Linards Laicens un valodnieks, orientālists Pēteris Šmits. L.Laicens līdz ar O.Voitu bija pirmie, kuri presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā iespējamās Latvijas valsts karoga pamatkrāsu, kamēr citi galvenokārt runāja par tautas karogu. Ar vairākām publikācijām par sarkanbaltsarkano karogu diskusijā iesaistījās Vladivostokā dzīvojošais un strādājošais Pēteris Šmits, kurš iebilda pret Matīsa Siliņa tulkojuma variantu, ka latviešu karogs bijis tikai ar vienu baltu svītru. Šmits, tāpat kā 19. gadsimta beigās vēsturnieks Jānis Krodznieks, "Atskaņu hronikā" minēto vietu par cēsnieku karogu tulkoja: "Ar karogu sarkanā krāsā, kas bija ar baltu strīpots." Sava tulkojuma pareizībai viņš apstiprinājumu meklēja arī folkloras materiālā — tautasdziesmās. Viņš uzskatīja, ka Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs bijis ar vairākām baltām svītrām. Nav liecību, ka 1917. gadā latviešu aprindās lietoti šādi ar vairākām baltām svītrām darināti karogi. Arī karoga izveides pamatojuma meklēšana folklorā šajā laikā neguva lielu atsaucību. Diskusijās par karogu gan presē, gan mākslinieku aprindās pie puslīdz vienota viedokļa nonāca tikai tad, kad karoga lietošanu apdraudēja gan lielinieki, gan vācu okupācijas vara. Lai gan diskusijā vēl netika radīts Latvijas karogs, kurā būtu apvienoti vēlāk ar likumu apstiprinātie krāsu toņi un svītru proporcijas, tomēr tas bija solis uz viena karoga izveidi. Šīs diskusijas rezultātā ieteiktais A.Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts fotogrāfa Jāņa Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko.

Ar nacionālā karoga krāsām dekorētā zāle Latvijas Republikas proklamēšanas akta laikā 1918. gada 18. novembrī (Viļa Rīdzenieka foto). Vispārējā haosā jau pēc lielinieku Oktobra apvērsuma Petrogradā latviešu pilsonisko partiju un organizāciju pārstāvjiem izdevās savstarpēji vienoties un nodibināt Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP), kuras darbinieki bija aktīvi sarkanbaltsarkanās karoga krāsas popularizētāji gan vācu okupētajā Latvijā, gan arī ārpus tās. Daudzas sarkanbaltsarkanā karoga popularizēšanas epizodes saistās ar latviešu sabiedriskajām aktivitātēm 1918. gadā Ukrainā, Tālajos Austrumos, Sibīrijā, Baltkrievijā un citur bijušās Krievijas impērijas teritorijā. Pirmie nozīmīgākie šā laika sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumi saistās ar valsts proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī 2. Rīgas pilsētas teātra (tagad Latvijas Nacionālais teātris) ēkā Rīgā 1918. gada 18. novembrī. Par to, ka sarkanbaltsarkanais karogs kļuvis par valsts simbolu, liecināja arī mākslinieka Jāņa Kugas dekorētā zāle, kas fiksēta fotogrāfa Viļa Rīdzenieka fotouzņēmumā. Visplašāk sarkanbaltsarkanie karogi tika lietoti jaunās valsts pirmajās dienās iedzīvotāju sapulcēs un demonstrācijās. Dažkārt atzīmēts, ka karogu gatavošanai trūcis piemērota auduma. Pirmie jaunās valsts karogi tika darināti lielā steigā, un par vienveidību to izskatā tika domāts maz. Brīvības cīņās, kas aizsākās jau 1918. gadā un noslēdzās ar uzvaru 1920. gadā, sarkanbaltsarkans karogs pārliecinoši kļuva par Latvijas simbolu.

Latvijas Republika ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trijām Baltijas valstīm un ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Valsts galvaspilsēta ir Rīga. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju, dienvidaustrumos — ar Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas jūras līcis. Latvijas platība ir km 2, iedzīvotāju skaits 2018. gada sākumā bija 1,93 miljoni. Apmēram 62% no iedzīvotājiem ir latvieši, bet no pārējiem iedzīvotājiem lielākā daļa ir krievi. Latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība). Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Pie kultūrvēsturiskajiem novadiem pieskaita arī Sēliju. Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils un Rēzekne.

Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 12. Saeima, kas tika ievēlēta 2014. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem, pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas tika ievēlēts 2015. gadā. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents, pašreizējais Ministru prezidents ir Arturs Krišjānis Kariņš. Ministru prezidents sastāda valdību (Ministru kabinetu), kurā pašlaik ietilpst 13 ministrijas.