Ģeogrāfiskā karte - Saloniki (Dimos Thessaloniki)

Saloniki (el) ir otra lielākā pilsēta Grieķijā. Atrodas valsts ziemeļos pie Egejas jūras Termaikas līča pie Halkidīkes pussalas. Grieķu Maķedonijas galvaspilsēta. Sena pilsēta ar bagātīgu vēstures mantojumu. Liela osta un rūpniecības centrs.

Slavena kā vieta, kur atrodas Sv. Demetrija (Άγιος Δημήτριος της Θεσσαλονίκης) relikvijas.

Svarīgs izglītības centrs — Saloniku Aristoteļa universitāte ir lielākā universitāte Grieķijā.

Pilsētu ap 315. gadu p.m.ē. nodibināja Senās Maķedonijas ķēniņš Kasandrs senākas pilsētas Termas vietā un nosauca to savas sievas, Maķedonijas Aleksandra māsas, Tesalonikas vārdā. Saloniki auga ātri un jau II gs. p.m.ē. pilsētai bija aizsardzības mūri un autonomija.

Pēc Maķedonijas krišanas 168. gadā p.m.ē. Saloniki kļuva par romiešu pilsētu un attīstījās kā tirdzniecības pilsēta, jo atradās uz svarīgā Via Egnatia starp Bizantiju (vēlāko Konstantinopoli, tagad Stambula Turcijā) un Dirahiju (tagad Durresi Albānijā). I gs. pilsētā atradās ievērojama ebreju kopiena, un pilsēta kļuva par agrīnu kristietības centru. Savā otrajā misijas ceļojumā vietējā sinagogā sludināja Svētais Pāvils. 306. gadā imperators Maksimiāns sodīja ar nāvi prokonsulu Demetriju, kurš vēlāk tika kanonizēts un kļuva par Saloniku aizgādni, vienu no Grieķijas un visas viduslaiku Eiropas ievērojamākajiem svētajiem.

Pēc Romas impērijas sadalīšanas Saloniki bija otra ievērojamākā Bizantijas pilsēta. 620. gadā zemestrīce noposta pilsētu. VII gs. Saloniku apkārtnē ienāca slāvi, tomēr pašu pilsētu neieņēma. Imperators Mihails III 9. gadsimtā uzdeva Salonikos dzimušajiem brāļiem Kirilam un Metodijam doties misijas ceļojumā uz ziemeļiem. Brāļi misijas laikā izveidoja slāvu alfabētu (glagolicu un, iespējams, kirilicu), kas kļuva par senslāvu valodas tekstu rakstību.

904. gadā arābi no Krētas izpostīja pilsētu un pārdeva verdzībā ap 22 tūkstošus iedzīvotāju. 1185. gadā Sicīlijas normāņi ieņēma pilsētu, tomēr pēc gada tika padzīti.Ceturtā Krusta kara laikā 1204. gadā Saloniki kļuva par Latīņu impērijas vasaļvalsts — Saloniku karalistes galvaspilsētu, tomēr 1224. gadā to ieņēma Epīras despotāta valdnieks Mihails Duka. 14. gadsimta vidū Salonikos valdīja zeloti.

1430. gada 29. martā osmaņu valdnieks Murads II Salonikus pievienoja Osmaņu impērijai. Osmaņu laikos Saloniki bija daudznacionāla pilsēta, tajā bija grieķu, turku, bulgāru, albāņu un sefardu ebreju kopienas. 1888. gadā pilsētu sasniedza dzelzceļš. 1881. gadā Salonikos dzima modernās Turcijas "tēvs" Mustafa Kemals Ataturks. 20. gadsimta sākumā Saloniki bija jaunturku kustības galvenais centrs.

Pirmā Balkānu kara laikā Salonikus 1912. gada 26. oktobrī ieņēma grieķu karaspēks. 1913. gada 18. martā Salonikos nogalināja Grieķijas karali Georgiju I. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Salonikus ieņēma Antantes karaspēks placdarmam pret Bulgāriju. Salonikos darbojās viena no divām Grieķijas valdībām. 1917. gada 5. augustā lielākā daļa pilsētas nodega. Pēc dažiem gadiem pilsētu atjaunoja, un Saloniki ieguva regulāru plānojumu.

Pēc Grieķu-turku kara un Lozannas miera līguma noslēgšanas (1922), turku-grieķu iedzīvotāju apmaiņas programmā pilsētā ieradās no Mazāzijas izsūtītie grieķi. Pilsētas iedzīvotāju skaits būtiski palielinājās, to dēvēja par bēgļu galvaspilsētu, arī nabagu māti. No 1941. gada 9. aprīļa līdz 1944. gada 30. oktobrim pilsēta bija vācu okupācijā.