Ģeogrāfiskā karte - Sanktpēterburga (Sankt-Peterburg)

Sanktpēterburga ir pilsēta Krievijas Federācijā, tās Eiropas daļas ziemeļrietumos pie Ņevas ietekas Baltijas jūras Somu līcī. Federālā apgabala un Ļeņingradas apgabala centrs. Otra lielākā (aiz Maskavas) Krievijas pilsēta. Liels rūpniecības, kultūras un tūrisma centrs.

No 1712. gada Sanktpēterburga bija Krievijas caristes, no 1721. gada līdz 1918. gadam Krievijas Impērijas galvaspilsēta. Šajā laikā latviski biežāk tika saukta par Pēterpili. No 1914. līdz 1924. gadam pilsētas nosaukums bija Petrograda (Петрогра́д), no 1924. līdz 1991. gadam — Ļeņingrada (Ленингра́д). No 1721. gada līdz pat Oktobra revolūcijai bija Krievijas Impērijas politiskais un kultūras centrs un cara galma rezidences vieta. Sanktpēterburgas politiskā ietekme atkal palielinājās pēc Vladimira Putina ievēlēšanas par Krievijas Federācijas prezidentu.

Krievijas cars Pēteris I, kas Lielā Ziemeļu kara rezultātā ieguva Krievijai pieeju pie Baltijas jūras, 1703. gadā pavēlēja pārdēvēt Nīenas pilsētu zviedriem atņemtajās Ingrijas teritorijās Svētā Pētera vārdā. Jau 1712. gadā Sanktpēterburga kļuva par Krievijas caristes galvaspilsētu. Pēteris I ataicināja Eiropas arhitektus un inženierus, kas piedalījās jaunās galvaspilsētas celtniecībā.

1825. gadā Senāta laukumā notika Dekabristu sacelšanās. 1881. gadā Sanktpēterburgā atentātā tika nogalināts Krievijas imperators Aleksandrs II. 1905. gada revolūcijas notikumi sākās Sanktpēterburgā, kad 9. janvārī tika apšauta strādnieku demonstrācija (Asiņainā svētdiena).

Sākoties Pirmajam pasaules karam, lai izvairītos no vecā vāciskā nosaukuma, pilsētu pārdēvēja par Petrogradu. Kad, sākoties 1917. gada Februāra revolūcijai, imperators Nikolajs II Pleskavā atsacījās no troņa, Ziemas pils Petrogradā kļuva par Krievijas Pagaidu valdības rezidenci, kuru 1917. gada 25. oktobrī gāza Ļeņinam lojālie spēki, kas bija Krievijas pilsoņu kara sākums.

1918. gada 5. martā, pamatojoties uz to, ka balto spēki ir tuvu Sanktpēterburgai, Padomju Krievijas galvaspilsētu pārcēla uz Maskavu. 1924. gada 24. janvārī par godu Ļeņinam pilsētu pārdēvēja par Ļeņingradu. 1934. gada 1. decembrī Ļeņingradā notika boļševiku darbinieka Kirova slepkavība, kas bija signāls Staļina terora sākšanai. Otrā pasaules kara laikā pilsēta no 1941. gada 8. septembra līdz 1944. gada 18. janvārim bija blokādē. Pilsētā valdīja bads; pēc dažādām aplēsēm no bada mira 0,5 līdz 1,5 miljoniem pilsētas iedzīvotāju.

1991. gadā Ļeņingradas iedzīvotāji referendumā nolēma, ka pilsētai jāatgūst vēsturiskais nosaukums.